CJINGMINGA FESTIVĀLS
Qingming festivāls, kas pazīstams arī kā Kapu slaucīšanas diena, ir tradicionāli ķīniešu svētki, kuru saknes ir vairāk nekā 2500 gadus senas. Novērots katra gada 4. vai 5. aprīlī, tai ir ievērojama kultūrvēsturiska nozīme Ķīnas sabiedrībā. Festivāls radās Džou dinastijas laikā (aptuveni 1046.–256. g. p.m.ē.), un kopš tā laika ir attīstījies par laiku, kad ģimenes godina savus senčus un atceras mirušos.
Qingming festivāla izcelsme ir saistīta ar leģendu no senās Ķīnas vēstures. Ir teikts, ka pavasara un rudens periodā (apmēram 770.–476. gadu p.m.ē.) lojāla amatpersona Dzje Zitui kalpoja Jin hercoga Veņa vadībā. Politisko satricinājumu laikā Dzje Zitui upurēja sevi, sadedzinoties, lai nodrošinātu pārtiku savam badā cietušajam princim, kurš bija spiests doties trimdā. Sērojot par Dzje Zitui upuri, princis noteica, ka trīs dienas nedrīkst kurt ugunskurus. Vēlāk, kad princis kāpa tronī kā karalis, viņš noteica Cjingmingas festivālu kā dienu, kurā tiek izrādīta cieņa Dzje Zitui un citiem lojāliem pavalstniekiem.
Mūsdienu laikos, lai gan Cjingmingas festivāls saglabā savu svinīgo senču godināšanas un pagātnes atceres pieskaņu, tas ir iekļāvis arī modernas aktivitātes, kas atspoguļo mainīgo dzīvesveidu. Mūsdienās ģimenes bieži sāk dienu, apmeklējot savu senču kapus, lai izrādītu cieņu un lūgtu. Tomēr ārpus tradicionālajiem rituāliem Qingming festivāls ir kļuvis par laiku atpūtai un āra aktivitātēm.
Mūsdienīga Čingmingas festivāla ievērošana bieži ietver izbraucienus uz parkiem vai gleznainām vietām, kur ģimenes var baudīt ziedošus ziedus un svaigu pavasara gaisu. Pikniki, pārgājieni un pūķu lidošana ir kļuvuši par populāriem dienas pavadīšanas veidiem, sniedzot iespējas atpūsties un sazināties ar mīļajiem. Turklāt liela nozīme ir kulinārijas tradīcijām, ģimenes gatavo īpašus ēdienus un delikateses, ar kurām dalīties savā starpā.
Kopumā Qingming festivāls kalpo kā laiks gan pārdomām par pagātni, gan atzinībai par dabas skaistumu un ģimenes un kopienas priekiem. Tas ir pierādījums Ķīnas ilgstošajam kultūras mantojumam, apvienojot senās paražas ar mūsdienu praksi, svinot dzīvību un piemiņu.
